Jāzepa – Jēzus tēva saruna ar Dievu.
Dievs, viss nenotiek, kā es to plānoju. Nepavisam nē. Vai manam bērnam jāpiedzimst kūtī?
Tas nav tā, kā es to biju iedomājies. Kūtī ? — kur atrodas aitas un ēzeļi, salmi un siens? Un manai sievai jādzemdē šeit, kur tikai zvaigznes dzird viņas sāpes.
Es taču ierēju šo notikumu notiekam ģimenes lokā. Es iztēlojos, ka tur būs vecmāmiņas, kaimiņi un draugi, kuri pulcēsies pie mūsu māju durvīm. Es iztēlojos, ka pirmais bērna kliedziens atskanēs manā mājā. Tur būtu līksmība un gaviles.
Tā to visu es biju iedomājies.
Bet tagad? Kurš svinēs kopā ar mums bērna piedzimšanu? Aitas? Ganiņi? Zvaigznes?
Tas nešķiet pareizi. Kāds gan vīrs esmu es? Es pat nevaru sagādāt vecmāti, kas palīdzētu manai sievai. Nav gultas, kur viņai atgulties. Par spilvenu viņai kalpo mana ēzeļa seglu paklājs…
Vai es kaut ko sajaucu, Dievs?
Kad tu sūtīji eņģeli, kurš paziņoja, ka jāpiedzimst Dēlam – tas nav tā, kā es to biju iztēlojies. Es iztēlojos: Jeruzalemi, templi, priesterus un citus sapulcējušos cilvēkus, kuri būtu ap mums šajā īpašajā notikumā. Varbūt par godu mūsu Dēlam notiktu svētku gājiens jeb procesija… Viņš taču ir MESIJA!!!
Piedod, ka jautāju, bet vai šādi DIEVS ienāk pasaulē?
Eņģeļa paziņojumu es pieņēmu, jautājumus, kurus cilvēki uzdeva par Marijas grūtniecību, es varu paciest. Lai nu būtu arī ceļojums uz Betlēmi. Bet kāpēc gan manam Dēlam jādzimst kūtī, Dievs?
Kuru katru brīdi Marijai būs dzemdības. Tas nebūs parasts bērns, bet gan Mesija, pats Dievs. Tā eņģelis to vēstīja. Tam tic arī Marija. Un Dievs, mans Dievs, arī es tam gribu ticēt. Bet, protams, ka Tu saproti, ka tas nav viegli. Viss šķiet tik savādi…
Es neesmu pieradis pie neizprotamā, Dievs! Es esmu galdnieks. Es visu gatavoju pēc pasūtījuma, pēc plāna. Es noslīpēju nelīdzenumus. Es divreiz nomēru, pirms nogriežu. Pārsteigumi un nejaušības nav galdnieka sabiedrotie. Pirms ko uzsāku, man jāredz plāns. Bet šoreiz es neesmu noteicējs. Es esmu kā instruments Tavās rokās. Kā darbarīks tavā pakļautībā. Šis ir Tavs uzdevums, ne manējais.
Piedod, ka es uzdodu tik daudz muļķīgus jautājumus… Manī norisinās cīņas… Uzticēties jau nav viegli, bet Tu jau arī nekad neesi teicis, ka tas būs viegli.
Pēdējā lieta, Tēvs: Vai ir kāda iespēja atsūtīt pie mums vēl kādu eņģeli? Ja ne eņģeli, tad varbūt cilvēku? Es nevienu šeit nepazīstu un būtu labi, ja kāds vēl būtu blakus man un Marijai… Varbūt kāds ceļotājs? Būtu pateicīgs pat par kādu ganu…
Stāsts no grāmatas “One Incredible Moment”, Max Lucado.
No angļu valodas tulkojusi Kristīne Vecbērza.
