Šoreiz par savu dzīvi un kalpošanu pastāstīt piekrita Andrejs Tīss, kurš jau 49 gadus nenogurstoši vada mūsu draudzes kori.
1.Par bērnību.
Daži cilvēki atceroties sevi ļoti agrā vecumā. Es vairāk pēc nostāstiem. Kā jau “krievu” laikā, skolā biju “baltais zvirbulis”- ne oktobrēns, ne pionieris, ne teicamnieks. Varbūt sanāktu citādi, ja pēc avārijas uz ceļa 1961. gadā nebūtu nomiris tētis. Mammai vajadzēja nikni strādāt un nebija laika mani bakstīt uz mācīšanos. Bet jau toreiz Dievs bija nomodā par mani.
Pirms 11. klases eksāmeniem kārtīgi saslimu un atradās atsaucīgs cilvēks, kurš uz angļu val. eksāmenu nogādāja ar kādas iestādes “bobiku”.
2. Sastapšanās ar Jēzu.
Mana mamma tolaik vadīja Talsu luterāņu draudzes kori. Mācītājs Aivars Beimanis bija ģimenes draugs un viņa kristīts, kļuvu par luterāni jau skolas laikā.
Pārbraucu no armijas un mūsu ģimene vairs nebija luterāņu, bet Cīruļu baptistu draudzē. Es arī!
Tolaik regulāri 2x gadā dažādās pilsētās notika jauniešu salidojumi, un uz tādu Liepājā aizveda Teovils Vadonis (mūziķis).
Cīruļos). Tur arī sapratu, ka ar manu dzīvošanu nav labi. Atpakaļ braucot piestājām Aizputes baznīcā, kur kārtīgi izraudājos, nožēloju līdzšinējo dzīvi un sastapu Jēzu. Viņš man piedeva manus pārkāpumus un pieņēma kā savu bērnu.
3. Kā sapratu, ka mans aicinājums ir vadīt kori?
Mūzika ap mani bijusi vienmēr. Mazotnē dzīvojos zem klavierēm luterāņu kora mēģinājumos. Tad vijole un klavieres mūzikas skolā. Vidusskolas laikā biju trombonists pūtēju orķestrī “Talsi”, kurš dziesmu svētku skatē ieguva 3. vietu republikā. Pēc armijas iesaistījos brāļu Vadoņu mežragu ansamblī. Spēlējām gan bērēs, gan dievkalpojumos. Atmosfēru korī iepazinu skolas laikā un iznāca piedalīties arī Dziesmu svētku simtgades pasākumos 1973. gadā. Tagad gan pēc tādiem iespaidiem neilgojos.
Pavisam cita jēga bija korim Cīruļos. Slavējām Radītāju! Pēc dažiem gadiem, ar cilvēku grupu, kuru dzīves vieta bija Talsos,
pārcēlāmies uz Talsu draudzi un, kad diriģents Edgars Vadonis devās dzīvot uz Vāciju, paliku viņa vietā.
4. Kādas bija grūtības?
Bija interesanti. Jāmeklē notis. Labi, ka varējām lietot Ulmaņlaikos izdotos sējumus kā “Skaņu rotas”, “Gaviļu skaņas”, “Atmodas Dz.”u.c. Problēma bija nošu pavairošana. Izmantojām “Hektogrāfu”- ar īpašu tinti rakstītu lapu nospiedām uz stikla gabala uzklātas glicerīna masas. No šīs konstrukcijas varējām dabūt ap 30 kopijas. Šāds brīnums bija redzams arī Vēstures muzejā Rīgā, kur citu sastāvu vidū arī mēs dziedājām. Paldies Dievam un dziedātājiem, un mācītājiem, ka neesam smagi strīdējušies par kora sadzīvi un kalpošanu.
Bija jāmācās un paldies draudzei, kas izmaksāja ceļu, kad 2 gadus braukāju uz diriģentu kursiem Maskavā. Šo iespēju izkārtoja bīskaps Tervits.
Brežņeva laikā nopietnas represijas Talsos nejutām. Protams, bija vērotāji, kam bija jāziņo iestādēm par baznīcu apmeklētājiem. Reiz mani laipni aicināja uz priekšnieka kabinetu tikties ar “drošībnieku”. Gribēja zināt, kas baznīcā notiek. Ieteicu nākt apskatīties, bet laiku viņš neatrada.
Neatceros, kurā gadā, pēcpusdienā pirms Ziemassvētku dievkalpojuma vara paziņoja, ka civilās aizsardzības mācību dēļ pilsētai šovakar jābūt tumšai. Tad bija satraukums, bet ar Dieva palīdzību īsā laikā logus aizklājām. Iekšpusē valdīja Kristus Dzimšanas svētki!
Īpašu Dieva gādību redzējām 1992. gadā rīkojot 1. pēckara baptistu dziesmu svētkus. Nedēļu pirms pasākuma sāka degt mežs Slīteres rezervātā. Iespējams, ka iemesls bija Augstākās Padomes lēmums par 15 interfrontiešu izraidīšanu no zāles. Meži sāka degt visā valstī un tika izsludināts ārkārtas stāvoklis. Arī no Talsiem mobilizēja cilvēkus ugunsgrēka ierobežošanai.
Satraucāmies, vai svētkus nevajadzēs atcelt, bet piektdien uguns apdzisa.
5. Paldies Dievam par ģimeni, veselību, talantiem, dāvanām.
Man žēl, ka savā laikā neesmu kārtīgi iemācījies spēlēt instrumentus, kas tagad karājas istabā pie sienas. Paldies Tabitai un Andai, kuras šo robu aizpilda! Pateicība katram dziedātājam, kurš nežēlo laiku un veselību Dieva darbam! Gandarījums par katru dziesmu, kas aizskar gan pašus, gan klausītājus un paceļ tuvāk Debesīm! Tā ir milzu privilēģija- slavēt savu Glābēju un Pestītāju! Paldies Dievam, ka arī bērni ar savām ģimenēm dažādās draudzēs vairo Dieva godu.
6. Novēlējums.
Lai katrs apzināmies, ka talantu, dāvanas un spējas nesaņemam tāpat vien un Dievs reiz jautās, ko ar tiem esam darījuši.
Lai slavas dziesma neapklust ne korī, ne topošajos ansambļos!